Agrs rîts ezera krastâ.

Bija ïoti agrs rîts. Tik agrs, ka tikai visîstâkie "cîruïi" spçja pamosties un, neizsakot savu saðutumu par to, cik agri tiem jâceïas, kaut ko pasâkt. Arî Emperatrise bija viens no tiem cilvçkiem, vai, vismaz, mçìinâja bût, jo viòas nelielais suns, kas bija apveltîts ar âþa ietiepîbu, bija jâizved pastaigâties jau piecos no rîta. Tâpçc viòai nekas cits neatlika, kâ vien ar aizpampuðâm acîm sekot savam lolojumam vârdâ Lola un vçrot, vai tâ neaizklîst pârâk tuvu aizliegtajam meþam, kâ tas bija noticis vakar no rîta pçcpusdienâ un vakarâ. Ðoreiz gan mazais ðunelis atvilka savu saimnieci pie ezera un sâka dzenât mazâs, graciozâs spâres, kas lidinâjâs netâlu no tâ. Meitene noòçma Lolai kaklasiksniòu un iekârtojâs uz tuvumâ esoðâ celma, no kura pavçrâs ideâls skats uz ezeru, un bija labi pârredzams arî ceïð uz meþu, ja gadîjumâ sunenei atkal rastos vecâ vçlme iet un to izpçtît.
Uzpûta vçss vçjð, un meitene, kurai jau tâ bija grûti pierast pie ðiem klimata apstâkïiem, nodrebinâjâs, taèu neatïâvâs uzvilkt lîdzpaòemto jaciòu, spîtîgi cenðoties sevi pârliecinât par to, ka nemaz tik auksti ðeit nav un, ka pie tâ visa ir viegli pierast. Viòa nolçma novçrst domas no aukstâ vçja un atkârtoti pievçrsties ezera aplûkoðanai Jâ, daba ðeit bija skaista. Ja Emperatrisei piemistu viòas mâsas talants uz zîmçðanu, ðî apburoðâ ezera ainava bûtu iemûþinâta uz papîra lapas. Bet kas gan bija glezna salîdzinâjumâ ar to, ko var izjust realitâtç?

Kârtçjâ saules atnâkðanas iesvçtîðana, skrienot ar basâm kâjâm pa atspirdzinoðo rîta rasu un lîksmojot par jaunas dienas atnâkðanu. Jau pa gabalu bija dzirdami dzidri smiekli un sunim lîdzîgas rejas. Vienîgi ðî rieðana izklausîjâs daudz varenâka un spçcîgâka, ne kâ piediençtu parastam mâjdzîvniekam.
Sofija un Manþûrijs. Tikai viòi abi tâdâ rîta agrumâ spçj sacelt gaisâ putnus un uzturçties ârpus telpâm, kamçr citi mierîgi èuèçja savâs gultiòâs. Ðoreiz gan viòi necerçja satikt vçl kâdu, ja neskaita brîniðíîgos ziedus, vçju, rasu un sauli.
Pirmais, kas atskrçja lîdz ezeram, protams, bija Manþûrijs. Viòð jau pa gabalu bija sajutis kâda sveðinieku klâtbûtni, tâpçc pasteidzinâjis soli. Te nu viòð bija-vilks visâ savâ godîbâ, ar pelçcîgajâm acîm lûkodamies uz "iebrucçjiem".
Drîz vien klât bija arî Sofija. Par spîti tam, ka viòa bija veikla un âtra skrçjçja, meitene nespçja mçroties spçkiem ar èetrkâjaino draugu.
Melnos matus, ðoreiz rotâja dzelteni ziedi, bet mugurâ bija uzvilkta parasta linu kleita gandrîz lîdz potîtçm. Citi Sofiju ieraugot uzreiz jautâtu, vai meitenei nav auksti. Viòasprât, tas bija pat muïíîgâkais jautâjums, ko cilvçks jel kad spçtu uzdot. Atbilde skançtu smieklu veidâ. Spîtçjot likteni panâkumi tomçr rodas.
-Manþûrij, tu nevari mani tâ vienkârði pamest,-acîmredzot viòa vçl nebija ieraudzîjusi ðeit esoðo meiteni. Atkritusi uz ceïiem, viòa apskâva draugu, pirkstus iegremdçjot vilka pelçcîgajâ, garajâ vilnâ, kas patîkami sildîja pirkstus.

Ezers, kas jau labu laiki bija piesaistîjis Emperatrises uzmanîbu, likâs pârâk mierîgs priekð ûdenstilpnes, kurâ, kâ meitene tika brîdinâta, mâjoja vairâkas maìiskâs radîbas. Protams, nebûtu jau bijis tâ, ka ik pa laikam ezera vidû parâdîtos Nesijas galva vai kas tamlîdzîgs, taèu viòa bija cerçjusi vismaz uz noslçpumainiem trokðòiem vai kaut ko tamlîdzîgu. Jâ, viòa bija absolûta iesâcçja, ja runa bija par maìiju.
No pârdomâm Seilînu Emperatrisi iztraucçja kâda pçkðâ vçja brâzma, kura vairâkkârt pastiprinâja kâdas meitenes balsi. Nodrebinâjusies dominikâniete palûkojâs virzienâ, no kura atskançja balss. Runâtâja bija gara auguma tumðmate, kura bija apskâvusi savu lolojumu. Emperatrise nevarçja nepasmaidît. Un pçcâk arî neiesmieties, jo viòas pomerânijas ðpics Lola bija devusies "iepazîties" ar vilku un brîdî, kad sniegbaltâ radîbiòa, kuras spalva vietâm bija gaiði, gaiði brûna, pieskrçja klât tumðmates kompanjonam, Lola izskatîjâs smieklîgi maziòa. Domâdama, ka ðpics diþi lielas simpâtijas vilkâ, kuru tumðmatainâ meitene, acîmredzot, dçvçja par Manþûriju, neizraisîja, tâpçc dominikâniete nolçma to pasaukt atpakaï.
Lolita, junto!
Lola pieskrçja pie savas saimnieces un Emperatrise it kâ atvainodamâs uzsmaidîja un pabuþinâja savas sunenes biezo spalvu. Labi vismaz, ka ðpics klausîja komandâm, citâdi Emperatrisei nâktos doties pie tumðmatainâs meitenes vilka, paòemt Lolu rokâs un visu pavadît ar veselu rindu "atvainojiet" mazliet ïaujot sev nosarkt par akcentu.. Nomurminâjusi klusu sientate meitene nolçma iepazîties vismaz ar kâdu akadçmijas audzçkni.
Sveika! Atvaino par...
Teikumu Emperatrise nepabeidza, tikai ar skatienu norâîja uz Lolu, kura sekojot pavçlei bija apsçdusies pie savas saimnieces kâjâm. Vçl viena nepatîkama vçja brâzma lika dominikânietei nodrebçt. Vienu brîdi viòa vçlçjâs pretoties sev uzstâdîtajam noteikumam un uzvilkt jaku, taèu tad domâs sevi norâja par to, ka ziemâ tâpat bûs ïoti auksti un labâk âtrâk pierast pie ðî klimata. Meitene vçlreiz draudzîgi pasmaidîja.

OOC: jau savlaicîgi atvainojos par ðo murgu, kas sekos aiz ðî teksta. Paldies. ^^


Nç, ðodien Manþûrijs nebija tik negatîvi noskaòots pret jauniem kompanjoniem. Îstenîbâ, ðî mazâ miniatûra ar dîvainajâm ausîm, èetrâm mazâm kâjiòâm un neparastu asti viòu uzjautrinâja, pat ieinteresçja. Lai gan izmçros tas bija gluþi vai kâ medîjums, tas tomçr bija suns-attâls vilka radinieks. Ðis laikam bija viens no vistâlâkajiem.
Turpretî Sofijas sejâ varçja manît neviltotu prieku, proti smaidu, dzirkstoðas acis.
-Sveika!-viòa mundri atsauca.
Reti kad cilvçki ðâdâ laikâ parâdâs ârpus akadçmijas sienâm, tomçr kad tas notiek, Sofija jûtas sajûsminâta, ko gan ne vienmçr varçtu teikt par Manþûriju. Bet ðodien, acîmredzot, bija citâdi.melnmate piecçlâs kâjâs un nostâjâs blakus draugam.
-Nevçlies ziedu?-viòu uz nepazîstamâs meitenes pusi pastiepa puðíîti pïavas puíu, kas bija daþâdos lielumos un krâsâs.
-Esmu Sofija,-viòa mazliet sapòainâ balsî piemetinâja.

Vçl viena vçja pûsma. Emperatrise vairs nespçja izturçt vçsumu un ar sirdsapziòas pârmetumiem pilnu skatienu tomçr uzvilka lîdzpaòemto jaku. Protams, tâ daudz situâciju neuzlaboja, bet bija jâiztiek ar to, kas ir. Viòa paòçma savu suni rokâs un bija ïoti pateicîga mâtei Dabai par to, ka tâ pomerânijas ðpicus ir apveltîjusi ar garu, siltu spalvu.
Tumðmatainâ meitene likâs draudzîga. Varbût tomçr dzîve ðeit izvçrtîsies tîri jauka, ja ir kaut viens ðâds cilvçks. Bet Emperatrise nevçlçjâs par to spriest, iekams nebija satikusi pârçjos. Pagaidâm akadçmija likâs diezgan tukða.
Paldies!
Smaida pavadîta pateicîba par ziediem. Meitene rûpîgi nopçtîja puðíîti. Daþi no daudzajiem ziediem likâs nepazîstami, pat mazliet eksotiski.
Prieks iepazîties, Sofij. Es esmu Seilîna Emperatrise un tâ ir Lola
Meitene stâdîjâs priekðâ un iepazîstinâja Sofiju ar savu nelielo ðuneli, kuru viòa beidzot palaida vaïâ. Lola atkal pievçrsâs Sofijas kompanjonam. Dominikâniete iesmçjâs.

Sofija paðíieba galvu, lîdz ko meitene nosauca savu vârdu. Jau pçc izskata un vârda vien ir noprotams, ka sveðiniece nav no aukstâkajiem pasaules nostûriem.
-Tev ir sareþìîts vârds,-tumðmate secinâja. Uz sârtajâm lûpâm vçl joprojâm rotâjâs smaids.
Skatiens pievçrsâs Manþûrijam. Viòam tagad bija cits uzmanîbas piesaistoðs objekts, proti, Emperatrises mazais draugs. Tâ laikam ir pirmâ reize, kad viòð neliekas ne zinis par to, vai Sofija sarunâjas ar kâdu citu.
-Labi, izklaidçjies,- divreiz nebija jâsaka. Vilks aizrautîgi izkâris mçli, paskrçja daþus iespaidîgus soïus tâlâk un gaidîja mazo èetrkâjaino Lolu.
Tikmçr Sofija jau bija aiztipinâjusi lîdz ezera krastam un iemçrkusi plauktu atvçsinoðajâ ûdenî.
-Kâ tu domâ, kas ðeit varçtu dzîvot?-bija grûti pateikt ko tumðmate gaidîja. Plçsonîgas zivis? Trîsgalvainus ûdenspûíus? Rozâ ponijus ar pleznâm?
Viòa vienmçrîgi kustinâja roku un kâ nohipnotizçta vçroja sevis saceltos ûdens vilnîðus, kas izplatîjâs tâlâk.
Sofija izòçma roku no ûdens maigâ tvçriena un pagriezâs pret Emperatrisi, veltîdama viòai kârtçjo sapòaino skatienu un nemirstoðo smaidu.