 Bestia in mago nolī expergefacīre ~ Don't awake beast in the wizard |
      |
<<< atpakaļ uz nodaļu  ~ ATLANTĪDA ~ Leģenda: Daudzi zin slaveno stāstu par mītisko zemi - Atlantīdu, kas atradās kaut kur Atlantijas okeānā. Stāsti ir dažādi: tā esot bijusi utopiska zeme, kurā dzīvojusi augsti attīstīta civilizācija. Atlantīdas iedzīvotājus sauca par atlantiem, kuriem piemīt liels spēks un zināšanas gandrīz jebkurā jomā. Taču kā ar visām senajām un izcilām civilizācijām, arī Atlantīda ar visiem tās iedzīvotājiem nav izņēmums, un vienas nakts laikā okeāns aprija visu Atlantīdu ar tās iedzīvotājiem. Stāsts par Atlantīdu atšķiras atkarībā no tautas un kultūras, kura apraksta to, taču arī Ūdens tornim, kuru mūsdienās pazīst ar nosaukumu "Atlantīdas tornis", ir ļoti nozīmīga loma Merlina Maģijas akadēmijas vēsturē. 124. gadā Elerets Markvairs uz kādas salas satikās ar saviem senajiem domubiedriem - Kaeno Kujomi, Zereju Vudu un Ventu Kurātu. Tajā laikā pēc dažiem atgadījumiem, kuros bija iesaistīti gan labie, gan ļaunie burvji un burves, cilvēki, kuri nebija apveltīti ar pārdabiskām spējām un nevarēja veikt nekādas maģiskās darbības, novēroja, ka visu viņu bēdu avots ir burvji, neatkarīgi no tā vai viņi ir labi vai ļauni, tāpēc viņi vajāja tos, kam bija maģiskie talanti. Tāpēc četriem draugiem radās doma - uzcelt vietu, kurā varētu atrast patvērumu ikviens, kam ir maģisks talants, lai varētu iemācīties šo talantu kontrolēt un izkopt, kā arī izmantot to slepenībā no cilvēkiem bez maģiskā talanta par labu pasaulei. Četrotne vienojās par mūsu dienu Tristana da Kunjas salām, kas atradās tālu Atlantijas okeāna dienvidos. Šī vieta ir droša un tāla no vajātājiem, ieskauta visapkārt ar okeānu un izolēta no pārējiem kontinentiem, kas padara šo vietu ideālu maģiskās akadēmijas celšanai. Pēc vairākām sarunām, četri dibinātāji vienojās par to, ka akadēmija būs pils, kurai būs pieci torņi, no kuriem viens, centrālais tornis, būs visaugstākais no visiem torņiem un stiepsies augstu debesīs no pils centra. Atlikušie četri torņi apzīmēs četrus torņus, kuros viņi nolēma sašķirot skolēnus, ka arī tie simbolizē četrus pamatelementus, no kuriem sastāv pasaule. Tiem jābūt celtiem četros pils stūros, kas vērsti pret četrām debess pusēm. Šāda ideoloģija valdīja senajos laikos un tā labi parāda, ka dibinātājiem ir gan teorētiska, gan prakstiska rakstura domāšana. "Es ieteicu saviem domubiedriem, ka torņi mums jābūvē pašiem, bez maģisko radību palīdzības, lai akadēmijā būtu arī kripatiņa no mums pašiem. Ūdens torni es izvēlējos izveidot pils dienvidu stūrī, lai nākamās paaudzes zinātu, ka lielākais ūdens daudzums visā pasaulē atrodas pasaules dienvidos, lai katru rītu, mostoties, viņi justu svaigu gaisu nākam no dienvidiem, ko atnes rīts, lai viņi izjustu ūdeni un zinātu, ka ūdens var būt rāms, bet var būt arī bīstams. Ūdens ir neparedzams, nekad nevar zināt, kas slēpjas tās dzelmē un ko ūdens izdomās darīt tālāk. Ūdeni nevar paredzēt. Izstiepis savu kūju pret okeānu, es dzirdēju ūdens šalkoņu - tā bija tik mierīga un tik rāma, taču man nācās šo rāmo brīdi padarīt nemierīgu. Sacēlās viļņi un es izcēlu ūdeni no okeāna, liku tam ieskaut pils dienvidu stūri un, zem milzīgā ūdens spiediena, tas sabruka, bet no gruvešiem es cēlu jaunu torni. Vairāki vēzieni un gruvešiem tika piešķirts torņa apveids, viens vēziens un izveidojās istabas, viens vēziens un no okeāna izceltās aļģes nokrāsoja visu torni maigi neitrālā zilā krāsā. Ar visām kustībām un skalošanām, torņa ārējās puses pakājē izveidojās izskalojums, kurā es ieliku dažus jūrakmeņus, kas lielumā kā divi milži. Tad izdarīju, ka ūdens pa šo torņa ārējo pusi lītu lejā gar tā sienām un tieši izskalojumā iekšā, un atkal no torņa augšas un uz leju izskalojumā. Gaisma atspīdēja no lejā plūstoša ūdens un no tāluma varēja redzēt, kā tornis laistās gaismā, kā gaisma spēlējas pa ūdens virsu. Pēc tam es izveidoju torņa iekšpusi, bet kad iznācu no torņa es ieraudzīju, ka izskalojumā starp akmeņiem izauga sūnas un skaistas papardes, kuras es tur neliku, bet, ieraugot Vuda smaidošo seju, man viss tapa skaidrs. Tad tornis bija gatavs. Mēs visi izveidojām torņus, kuriem ir īpašas spējas: no Uguns torņa augšas uz leju nepārtraukti līst lava, gar Ūdens torņa sienām nepārtraukti tek ūdens, Zemes tornis vienmēr ir zaļš, bet Gaisa tornis, un ap to lidojošie mākoņi, vienmēr maina savas krāsas un parādības, atkarībā no laikapstākļiem. Tas viss notiek tik ilgi kamēr tornim ir arčmags. Tiklīdz arčmags mirst, tornis zaudē šīs īpašās spējas: no Uguns torņa vairs nekad nelīs lava, gar Ūdens torņa sienām nekad netecēs ūdens, Zemes tornis kļūs sarkans, jo sarkanīgas paliks torņa lapas, bet Gaisa tornis zaudēs savus mākoņus, kas vienmēr lidojuši ap to nedabiski zemu, un būs mūžīgi pelēks. Tikai nākošie attiecīgo torņu arčmagi ir spējīgi atdzīvināt torņus un neviens cits." Tie ir Elereta vārdi, kurus pierakstīja, saglabāja un noslēpa akadēmijas bibliotēkā līdz Arčmaga Lionhorsa atnākšanai. Atlantīdas tornis tika nosaukts par godu Atlandtīdai, jo Elerets to ļoti mīlēja. Viņa vecāki bija vieni no tiem, kas izglābās no katastrofas un pārcēlās uz dzīvi tagadējā Ziemeļamerikā, pirms Atlantīda nogrima, tāpēc, var teikt, ka Elerets ir bijis atlantīdieties. Vēl mazs būdams, viņš pētīja tēva izglābtās grāmatas, kurās bija attēlota Atlantīdas arhitektūra, pēc kura piemēra Elerets izveidoja Ūdens torni. Torņa ieeja ir no pils iekšpuses un tā vietā ir nevis durvis, bet gan liela glezna, kurā ir attēlota skaista nāra, kas krastā sēž uz akmens un pastāvīgi kustas, bet tiklīdz kāds pienāk klāt, viņa paskatās ar savu valdzinošo skatienu uz atnācēju un prasa: "Parolīte?" Iekšpusē torņa sienas ir gludas un ne tik nelīdzenas kā torņa ārpusē. Iekšpusē sienas ir veidotas no melnā marmora, kuram ir zilas dzīslas, un gar sienu malām ir skaisti Atlantīdas stila koka paneļi. Visā tornī ir tikai dažas lāpas, kas vāji izgaismo torņa koridorus. Taču gaisma ieplūst arī caur nišām, kurās ir degošās lāpas un aiz kurām līst ūdens, kas ik pa laikam atstaro gaismu no istabām un zālēm. Gar grīdas malām ir izveidoti grāvīši, pa kuriem ūdens tek visā tornī un rada tekoša strautiņa skaņas. Torņa vestibils ir milzīgs ar lielu strūklaku vidū, kurā ūdens ieplūst no griestiem - plūstot lejā pa speciāli izveidotām spraugām un nišām, un, nevienu neapšļakstot, ietek strūklakā. Strūklaka ir veidota no daudziem un dažāda veida, formas un izmēra akmeņiem, kurus satur kopā kaļķu java. Strūklaku apvij daži podos iestādīti augi, kuru zariņi ik pa laikam pieskaras tekošam ūdenim, lai izjustu ūdens svaigumu. Šādus veidojumus Elerets izveidoja, lai iemācītu, ka ūdens ir svarīgs jebkurai dzīvai būtnei - kur nav ūdens, tur nav dzīvības. Torņa koridoriem ir augsti griesti, pateicoties kuriem gaisma viegli tajos var iespīdēt, bet tekošo strautiņu skaņa atbalsojas visu koridoru garumā. Tikai skolēnu guļamistabās ir pilnīgs klusums, bet gaisma tajos iespīd ar pilnu sparu. Torņa himna: Nogrimušās Atlantīdas dārzi Joprojām tik pat skaisti. Ik nakti atpeld mirušais dārznieks Krāšņos ziedus laistīt. Iesēj smilšu graudus Pērļu gliemežos. Sameklē mazās nāriņas Jūras kāpostos. Nogrimušās Atlantīdas dārzi Joprojām tik pat koši. Virs jūras paceļas smarža - Baisa un vilinoša. Cik ātri dzīst jūrai cirstās brūces - Cik ātri tās pārvelk ūdens! Ne mazākā rēta tai nepaliek vaigā, Ko izrādīt citiem kā rotu. Tik viļņi kā sāpes vēl ilgi staigā No viena krasta uz otru. Salokām kuģītī dzejoļu lapas - Nolaižam ūdenī, paceļam trapu. Aiztrauc mūsu kuģītis plašajā jūrā. Paši stāvam krastā. Sirds grūta un sūra. Ka tikai nebūtu vārdi par smagiem! Ka tikai izspruktu pirātu nagiem! Pamalei pāri melns mākonis veļas - Droši vien mežonīgs viesulis ceļas! Aizies bez mums mūsu kuģītis postā! Ko pielīdzinām mūsu tornim gaismā spožā. Kur tas atstaro maigos saules starus, Un pulcē mūs visus, kam sirdī ir jūra. Torņa moto: Dzidri kā ūdens ir mūsu darbi, bet dzelmes tumsā tītas ir mūsu domas. Torņa mītiskais dzīvnieks:
Torņa simboliskie augi:
Autors ~ Arčmags Andrejs Lionhorss |
